28.08.2009.

Kārļa Skrastiņa panākumu atslēga

Pateicoties Jelgavas Ledus sporta skolas trenera Jura Klodāna uzaicinājumam, uz sporta skolas treniņu bija atbraucis mūsu izcilais hokejists Kārlis Skrastiņš. Es domāju, ka skolas audzēkņiem un ne tikai, būtu interesanti dzirdēt, ko par hokeju un treniņiem domā izcilais hokejists. Tādēļ es atļāvos lūgt Kārli uz sarunu, kurai viņš laipni piekrita un, kuras atreferējumu arī piedāvāju Jūsu uzmanībai.

Cik ilgi Tu jau esi hokejā?
Kopš piecu sešu gadu vecuma!! Atceros, vēl gāju bērnudārzā. Skatījos ar vecākiem televizorā Rīgas DINAMO spēli. Spēles starplaikā komentētājs paziņoja, ka sporta pilī uz hokeja nodarbībām aicina mana gadagājuma zēnus. Pats tam nepievērsu lielu uzmanību, biju vēl mazs, bet mamma un tētis redzot, ka man tā lieta patīk, aizveda mani uz hokeju. Kopš tā laika es arī esmu hokejā.
Jāsaka, ka gandrīz visi tava gadagājuma hokejisti, ar kuriem es esmu runājis, tieši tā hokejā arī ir nokļuvuši. Vai atceries par ko sapņoja mazais hokejists Kārlis Skrastiņš un vai viņam bija plāns kā šo sapni sasniegt?
Par ko sapņoju (smejas), toreiz jau par Amerikas hokeju maz ko zināju un, protams, sapņoju par spēlēšanu DINAMO Rīga. Protams, labi zināju, kas ir Helmuts Balderis, tāpat arī CSKA (armijas centrālais sporta klubs) man bija pazīstams. Gribējās līdzināties Fetisovam, Kasatonovam (to laiku izcilie krievu hokejisti). Jā, tie arī bija mani toreizējie mērķi, bet plāna kā tur nokļūt man nebija, man vienkārši patika hokejs, patika trenēties un to es arī cītīgi darīju. Toreiz mēs uzsākām daudzi, daudzi izsijājās, tad nāca laiks, kad bija jāizvēlas hokejs vai mācības – es paliku pie hokeja un nenožēloju, jo man patika to darīt tad, patīk arī tagad. Plāna nebija, bija uzcītīga trenēšanās.
Esi veiksmīgs sportists, var droši teikt, ka tu esi Latvijas tautas lepnums un tā ir taisnība, jo latvieši aizbraucot uz ārzemēm īpaši uz valstīm, kurās spēlē hokeju, stāstot par Latviju noteikti piemin Ozoliņu, Irbi un, protams, dzelzs vīru Skrastiņu! Bet vai tavam darbam, kas priekš tevis ir hokejs, ir arī garoza?
Cilvēki pārsvarā redz tikai spēles uzvaras un zaudējumus, bet aiz visa tā stāv melnais darbs, kam cilvēki nepievērš tik lielu uzmanību. Ierauga sēžam ar alus kausu Vecrīgā un pēc tā arī izdara savus secinājumus un to atceras, bet ne to, kādam darbam mēs izejam cauri jau no bērnības. Labā atmiņā ir Kandavas nometnes un arī tagad joprojām trīs četri mēneši gadā, kuri ir brīvi no čempionāta, paiet treniņos, nemitīgā gatavošanās nākamajai sezonai. Tādas atpūtas, ko citi saprot ar vārdu atvaļinājums, man vispār nav bijis!
Es pats esmu tam liecinieks, tu nezini, bet kad es strādāju fitnesa klubu tīklā ATLĒTIKA, bieži noskatījos tavus individuālos treniņus Juglas fitnesa centrā un pēc redzētā esmu pārliecināts, ka tu pats sev esi visstingrākais treneris!
Noteikti, bet kā savādāk. Lai sasniegtu to ko esmu sasniedzis es, Sandis vai Artūrs (Sandis Ozoliņš un Artūrs Irbe)ir jāiziet mežonīgam darbam. Konkurenti negaidīs, kamēr tu atpūtīsies.
Bet vai var nokļūt augšā bez piepūles?
Un kādu atbildi tu gaidi?
Es zinu, ka tas nav iespējams, bet no manas mutes tas neskanēs tik pārliecinoši, kā, ja to pateiksi tu.
Protams, bez mērķtiecīga darba tas nav iespējams un tādēļ es saku, ka nevajag vecākiem spiest saviem bērniem darīt to, kas viņiem nepatīk, jo nav iespējama cītīga trenēšanās bez mīlestības pret to, ko dari. Savādāk tur nekas neiznāks, jo patiešām hokejs ir jāmīl. Lai nesanāk tā, ka spēle vairs nesanāk, trenēties nu pavisam vairs negribas, bet visam citam jau ir par vēlu! Protams, līdz kaut kādam līmenim, nu, piemēram, U18 var nokļūt ar mežonīgu talantu, bet tas ir arī viss un, ja nav radis strādāt iepriekš nestrādās arī vēlāk.
Jā katram no mums atmiņā ir piemēri, kad tā saucamie talanti tiek tikai līdz jauniešu hokejam.
Jā runāt jau var daudz ko, bet ja sportists ir kaut ko sasniedzis, tad tikai ar smagu darbu un darba mīlestību. Maldās tie, kas saka – skatieties, cik viegli viņam viss sanāk, bet ja redzētu, cik daudz darba ir ieguldīt, lai tas viegli sanāktu, tad tā neteiktu.
Tev pieder NHL dzelzs vīra tituls, vai tu uz to gāji mērķtiecīgi vai arī tas sanāca nejauši?
Mērķtiecīgi uz to iet nav iespējams, bet arī nejauši tas nav – gan jau kāds tur augšā parūpējās! Protams, tam par pamatu ir mana fiziskā kondīcija, bet arī tad nekad nevar būt drošs, hokejā traumu var dabūt katru dienu, katrā treniņā un īpaši jau spēlē, kur ir lieli ātrumi un ripas lido svilpdamas.
Bet kā tu domā, kādēļ tev traumas ir gājušas secen?
Protams, arī paveicās un kā jau teicu augšā kāds sargāja, tomēr nevar teikt, ka izspruku bez traumām. Traumas man ir bijušas, bet es kaut kā ar tām biju sadzīvojis (smejas). Vienkārši esmu turpinājis spēlēt, jo tās traumas man netraucēja turpināt rādīt to spēli ko es varu. Sešu gadu laikā, kad spēlējot NHL es neizlaidu nevienu spēli, man ir bijušas daudzas traumas, piemēram, ilgi esmu spēlējis ar plīsumu locītavā, bija sezona nospēlēta ar sāpošiem ceļiem.  Nezinu kā, bet veiksmīgi esmu pasargājis traumētās vietas. Parasti cietu līdz sezonas beigām, tad vai operācijas vai cita ārstēšanas kursa rezultātā sadziedēju savas traumas un atkal biju gatavs spēlēm. Bet tas nenozīmē, ka ar traumu es spēlēju bez pilnas atdeves – NHL tas vienkārši nav iespējams. Līdzjutēji un vadība gaida, lai tu spēlētu tādēļ visiem palaikam ir jābūt spējīgiem sadzīvot ar traumām. Skaidrs ir viens – jo labāka fiziskā kondīcija (bāze), jo retāk traumēsies.
Vai tu atceries savu pirmo treneri?
Protams! Helmuts Incenbergs.
Vai tu vēl atceries kaut ko no tā ko viņš tev bērnībā bija teicis?
Nu ko es kā bērns varu atcerēties, atceros, ka viņš bija ļoti prasīgs, tomēr viņš kaut kā mācēja pareizi ieskaidrot, parādīt uzdevumus, kurus bija jāpilda. Nevaru izskaidrot, bet viņš mācēja radīt interesi par to, ko dari.
Vai to nevarētu nosaukt par iedvesmošanu?
Jā. Tieši tā – viņš mācēja iedvesmot. Un viņš ir viens no tiem, kam es esmu pateicīgs par to,  par ko esmu izveidojies!
Vispār pirmā trenera nozīme jebkurā sporta veidā ir neatsverama.
Jā, un es uzskatu, ka man ir paveicies, diemžēl viņš jau ir aizsaulē, lai vieglas viņam smiltis – paldies trener...
Droši vien nav tādu sportistu, kas nokļuvuši olimpā atceras savus trenerus ar sliktu vārdu.
Es esmu gājis cauri daudziem treneriem un varu teikt, ka katrā ir savi plusi un mīnusi, māksla ir no katra paņemt labo. Domāju, jo vairāk treneru, jo labāk.
Tava atbilde mani nedaudz samulsināja, jo tagad ir tāda mode tiklīdz kaut kas nepatīk, tā uzreiz prom pie cita trenera!
Nē, es domāju, ka katram trenerim ir savas dotības, vienam labi padodas trenēt bērnus, ir treneri, kas labi trenē jauniešus juniorus, bet cits pieaugušos un visiem viņiem ir vajadzīgas dažādas prasmes. Un parasti treneri laika gaitā paši to saprot. Labs bērnu treneris ne vienmēr kļūst par labu pieaugušo treneri. Nē, es neesmu par raustīšanu. Manos laikos vispār bija Dinamo skola un Latvijas bērza skola, bija sistēma, kur noteiktā vecumā bija jāmāca noteiktas lietas un vecākiem tur nebija nekādas teikšanas, es vispār neatceros, ka uz treniņiem laistu vecākus. Visi gāja cauri vienā sistēmā, nezinu kā to sauca par mācību vai treniņu programmu, bet tā mūs trenēja.
Zinot, ka mūsu sarunas atreferējumu lasīs vecāki un, cerams, arī sporta skolas audzēkņi, es gribētu uzzināt tavu viedokli – cik pēc tavām domām ir liela nozīme sausajiem treniņiem, jo par ledus treniņu nozīmi zina laikam katrs?
Tev var būt filigrāna slidošana un roku darbs, bet ja tev nav fiziskās bāzes, tad labs hokejists nesanāks. Visam ir jābūt līdzsvarā, jo arī ar vien labu fizisko bāzi arī tālu netiksi. Izsitās tie, kuriem ir gan viens, gan otrs, kuriem viss ir labs. Nedrīkst būt vājās vietas.
Esmu no hokejistiem (ne izcilajiem) dzirdējis tādas „baikas”(stāstiņus), ka tāds un tāds, piemēram, trīs kilometrus nav varējis noskriet ātrāk par 16 minūtēm, bet ļoti labi spēlējis, vai tā ir taisnība?
Protams, hokejistam nav jābūt izcilam vieglatlētam, bet vispār pieņemts, ka 12 minūtēs trīs kilometri ir jāskrien, savādāk līdz spēles beigām nenovilks (smejas). Pašreiz man rūp tikai formas uzturēšana, bet kādreiz, kad tikai veidoju savu fizisko bāzi, mans rezultāts trīs kilometros bija 11 minūtes un 7 sekundes.
Kā tu motivē sevi trenēties tagad, kad viss jau ir redzēts, vai vispār tas ir vajadzīgs? Laikam rīkošos nepedagoģiski to stāstot, bet man piemēram, bieži vien iešana uz skolu sākās ar desmit minūšu pārdomām par tēmu, kādēļ nav jāiet uz skolu un tikai tad, ja tādu iemeslu neatradu, gāju uz skolu (droši vien daļu vainas ir jāuzņemas maniem skolotājiem). Vai ar tevi šobrīd notiek kas līdzīgs?
Nē. Laikam man tas ir mammas un tēta iemācīts, jo man ir salikta programma visai vasarai un man tai ir jāiziet cauri. Es zinu, ka ja es neizpildīšu kaut vai nedēļai ieplānoto, tas manī radīs diskomfortu, šis parāds sev man neliks mieru. Vispār es esmu iegājis tādā ritmā, ka vispār nestādos priekšā, kam ir jānotiek lai es rīkotos savādāk. Tas ir mans darbs, man nav jāiet no rīta uz ofisu un jāsēž pie galda, bet man ir jāiet trenēties, jo citas iespējas nav, vai nu trenējies vai met mieru, bet man joprojām patīk tas, ko es daru arī treniņi tai skaitā.
Tātad tas tevī ir no mammas un tēva?
Jā, viņi paši visu mūžu ir smagi strādājuši un to iemācījuši arī man. Un, protams, arī viņi man ir daudz palīdzējuši, un ne tikai vezdami uz nodarbībām vien.
Tev pašam ir bērni ,vai tu vari pateikt, ko tu sagaidi vai gribētu sagaidīt no savu bērnu treneriem?
Man ir divas meitiņas un es negaidu, ka viņas rausies nodarboties ar sportu, bet ja tā notiks, es noteikti sagaidu profesionālu attieksmi, lai nav mīluļu, bet pret visiem ir vienādi profesionāla attieksme. Es gribētu lai viņš savā darbā iegulda ne tikai prātu, bet arī dvēseli.
Vai tu piekrīti apgalvojumam, ka trenerim tāpat kā ārstam ir jāturpina mācīties visu dzīvi.
Protams, jo atskatoties atpakaļ uz to ko es esmu pats izgājis, labi saprotu, ka ne katrs kurš pats ir bijis labs sportists kļūst par labu treneri un otrādi. Ir visu laiku jāmācās kursos, no kolēģiem, jālasa - kā saka mūžu dzīvo mūžu mācies!
Mūsu sarunas beigās, ko tu novēlētu vecākiem, kuru bērni trenējās?
Nezinu, take it easy (uztveriet to viegli), neuzspiediet, ja redzat, ka bērnam acis spīd, tad vienkārši atbalstiet un ļaujiet viņam pašam trenēties, nelemiet viņa vietā. Dažreiz labāk noklusēt nekā dot padomu. Galvenais negaidiet no viņa tūlītēju rezultātu. Es arī sākumā kā saka zvaigznes neķēru.
Tavos vārdos es dzirdu apliecinājumu tam, par ko sporta zinātne saka jau sen, proti, spilgtākie talanti nobriest pakāpeniski. Nav tālu jāiet, to pašu es dzirdēju par Sandi Ozoliņu, kurš līdz 16 gadiem spēlēja „sētas komandās”, mēs visi zinām kā veidojās Artūra Irbes karjera.
Jā visa pamatā ir darbs un pacietība, protams, arī dotības, bet ne vienmēr tās uzreiz skaidri saskatāmas, galvenais ir patiesa vēlme trenēties.
Un ko tu novēlētu bērniem?
Lai veicas ar labiem treneriem, komandas biedriem un vecākiem (smejas)!
Liels paldies par sarunu, liels paldies par to, ka atradi laiku atbraukt pie mums, jo puikām tas patiešām ir svarīgi!
P.S. diemžēl nav bijusi iespēja iepazīties ar Kārli Skrastiņu iepriekš, bet no šīs sarunas man ir pilnīgi skaidrs, ka šis cilvēks patiešām ir cienīgs būt par piemēru mūsu jaunatnei. Izcils sportists bez mazākās zvaigžņu slimības pazīmēm. Tolerants pret apkārtējiem un korekts savos izteicienos. Viņa vārdos bija jūtama patiesa cieņa pret cilvēkiem, kas viņam palīdzējuši kļūt par to, ko mēs pašreiz saprotam ar vārdu salikumu Kārlis Skrastiņš. Esmu pārliecināts, ka viņš ir mīlošs un arī mīlēts vīrs, tēvs un dēls.