Lolita – labi jānospēlē.

Eva – hokeja sabiedrībā pastāv viedoklis, ka no tā kā nospēlēsim šo čempionātu ir atkarīgs Latvijas sieviešu hokeja izlases liktenis.

Eva – ir informācija, ka šajos finansiāli grūtajos laikos, pirmais no kā atteiksies LHF ir sieviešu hokeja izlase.

Lolita – es nedomāju par tik globālām lietām, vienkārši gatavošos katrai spēlei un uzdevums man ir nemainīgs – ielaist pēc iespējas mazāk ripas!

Lolita – noteikti rūp, bet pārāk globāls mērķis, lai uz to koncentrētos.

Eva – arī es tā domāju, tikai šis globālais mērķis daudzām meitenēm palīdzēs saņemties katrai spēlei.

Lolita (ļoti emocionāli) – bet kā tad savādāk, ar ko sieviešu hokejs ir sliktāks par citiem sporta veidiem? Sieviešu hokejā ir jāspēlē maskās un ir aizliegti spēka paņēmieni. Ziemeļamerikā sievietes spēlē pie pilnām tribīnēm, jo skatītājus piesaista gudra un daudzšķautnaina spēle, ko rāda hokejistes, pretstatā brīžiem primitīvam vīriešu hokejam!!

Eva – arī basketbolu kādreiz uzskatīja par nepiemērotu sievietēm.

Eva – pilnīgas muļķības, neviens sporta veids nav spējīgs padarīt cilvēku neglītu.

Ja nu vienīgi bokss!

 

Lolita – jā, bet mēs jau teicām: sieviešu hokejā spēlē aizsargmaskās un bez spēka paņēmieniem.

Eva – tad jau mākslas vingrošanā ir lielākas izredzes ar vālīti ielikt sev pa seju (smiekli)!

Lolita – es spēlēju basketbolu, bet visu apzinīgo bērnību sapņoju par treniņiem hokejā. Vispār, ja godīgi, pats basketbols man bija pie kājas! Toties es uzreiz mainījos tiklīdz bija „sausie” (Lolita pat par basketbolu stāsta hokeja terminoloģijā). Īpaši man patika spēlēt futbolu, jo tur bija vārti....!

Žēl, bet manā bērnībā hokejā meitenes neņēma.

Eva – nekur mērķtiecīgi es nesportoju, toties es visur pārstāvēju savu skolu gan vieglatlētikas sacensībās, gan volejbolā.

Eva – es kā kārtīgs mazpilsētas bērns, mācījos slidot uz dīķa un Ziediņš mani uzaicināja spēlēt hokeju. Ja būtu jāizvēlas, es būtu izvēlējusies daiļslidošanu, bet par cik tādas izvēles nebija aizgāju uz hokeju. Sākumā aizgāju tāpat vien, aiz ziņkāres, bet vēlāk ļoti iepatikās. Žēl, ka man tad nebija tādas domāšanas kā tagad!

Lolita – es skatoties Rīgas DINAMO spēli, dzirdēju komentētāju paziņojam, ka tiek dibināta sieviešu hokeja komanda un devos pieteikties.

Eva – reāli situācija ir ļoti bēdīga. Meiteņu komandas ir, jeb drīzāk jāsaka nav. Gadu no gada izlasē startē vienas un tās pašas, un ne tādēļ, ka būtu labākās, vienkārši citu nav. Tās retās meitenes, kuras uzsāk nodarboties, ir ļoti vājas.

Lolita – tāds iespaids, ka sieviešu hokejs izbeigsies tiklīdz Latvijas hokeja veterānes beigs savu karjeru, jo maiņas nav.

Lolita – kādu laiku atpakaļ Grabovskis (bijušais LHF ģenerālsekretārs) paaicināja mani uz sarunu un jautāja padomu. Es teicu, ka vienkārši katrā komandā ir jābūt pāris meitenes, no kurām sasniedzot zināmu vecumu veidotu kādu no „U” komandām, kas turpinātu slīpēt savu meistarību bērnu un jaunatnes hokeja čempionātā, un kas?

Eva – izskatās, ka mēs vienīgie, kas to dara, jo tikai pie mums trenējas meitenes – trīs pie Lolitas un divas pie Ainara. Federācija izveidoja U18, tur līmenis ir zem katras kritikas un rezervju nav. Skats visai bēdīgs. Labāk par to nemaz nerunāt, domāju ka mūsu meitenes paaugsies un viss būs labi!

Lolita – hokejs ir visa mana dzīve! Pavisam nopietni, bez pārspīlēšanas un kamēr trenēšana nodrošinās manas elementārās materiālās vajadzības, es noteikti trenēšu. Vispār man jau sen ir skaidrs, ka treneris nav tā profesija, kur primārais ir nopelnīt lielu naudu, šiem cilvēkiem ir jāiet strādāt citur. Šeit ir jāstrādā cilvēkiem, kam trenēt ir aicinājums!

Lolita – man vienalga, kur grib, tur arī lai strādā, tikai ne ar bērniem! Lai iet biznesā!

Eva – man tas patīk un galvenais arī padodas, arī es esmu vienisprātis ar Lolitu, ka trenera darbs ir mūsu aicinājums.

Lolita – tas ir murgs! Hokejs ir tik dziļi manā sirdī, ka nekam citam vairs neatliek laika un šaubos vai ir pasaulē lietas, kas mani varētu aizraut kaut uz pusi no tā, kā ir ar hokeju un hokejistu trenēšanu! Kad es iegāju hokejā, mana dzīve pilnīgi pārmainījās, tādēļ es nevaru pateikt ar pārliecību, ka varētu strādāt citā sportā par treneri.

Eva – nemaz nav apspriežams.

Eva – ir arī garoza un brīžiem ļoti cieta!!

Lolita – labi ir tas, ka vienmēr kopā ar nepatikšanām notiek arī labas lietas!

Lolita – nekas nespēj priecēt tik labi kā audzēkņu veiksmes un ne tikai spēļu laikā, arī treniņos bērni ar savu darbu iepriecina.

Eva – vairumā gadījumu pēc treniņiem jūties emocionāli izsmelts, bet gandarīta tātad arī laimīga! Un ne tikai mēs dodam savu enerģiju audzēkņiem – daudz enerģijas un iedvesmas saņemam arī pretī!

Lolita – super! Trenēt vispār ir milzīgs prieks! Es nevaru iedomāties kā tas ir iet uz darbu sēdēt no līdz un darīt darbu.

Eva – saproti pareizi, vārds darbs jau sen lielai daļai cilvēku asociējas ar kaut ko nepatīkamu, ko dara tikai naudas dēļ, trenēšana ir savādāk.

Lolita – cilvēki sēž darbā un visu dienu domā kā pēc darba atpūtīsies vai nodosies kādam vaļaspriekam, bet mums mūsu darbs ir gan iztikas avots, gan vaļasprieks vienlaicīgi! Šis darbs prasa lielu enerģiju, bet dod pretim brīnišķīgas emocijas un uzlādē arī, ja redzi ka bērni reāli saprot ko tu no viņiem gribi un viņiem izdodas!

Eva – vispār meitenes ir kārtīgākas, bet nevarētu teikt, ka centīgākas, kā varbūt šķiet.

Lolita – manuprāt lielas atšķirības nav.

Sporta psihologi apgalvo, ka bērni iet uz nodarbībām divu iemeslu pēc: kompānijas pēc un dēļ pašapliecināšanās! Parasti kompānijas pēc iet meitenes, bet pašapliecinās zēni.

Eva – jā, ar meitenēm psiholoģiski ir grūtāk, jo zēnos sāncensība ir izteiktāka un līdz ar to viņi ir ievērojami motivētāki fiziskajam darbam. Tomēr meitenes ir atbildīgākas un rūpīgākas, kas izpaužas arī spēlēs.

Lolita – un kā vienmēr ir arī izņēmumi, bet visumā laikam tā ir, kaut vai skatoties uz mums (smejas)!

Eva – ne visām, bet notiek.

Lolita – Eva, ar tevi tā jau bija noticis.

Eva – jā, jo es uz hokeju atnācu ziņkārības pēc, kas vēlāk pārauga sportiskajās ambīcijās. Tomēr jāatzīst, ka tagad atskatoties esošajā hokejistes karjerā, ir pārliecība par ievērojamu panākumu gūšanu, ja mana attieksme pret sportu tāda kāda tā ir tagad, būtu jau desmit gadus atpakaļ. Atceros pat laiku, kad mūs vēl trenēja Opits (Uldis Opits) brīvdienās bija spēles, bet es braucu mājā – lūk tāda pēdiņās attieksme! Es domāju, ja man tagad būtu astoņpadsmit gadi es visu darītu, izmantotu visas iespējas un tādas iespējas bija. Tagad tādu iespēju vairs nav!

Lolita – mēs daudz esam mācījušies no šī sirmā kunga (Ulda Opita) neviens treneris vairs nav bijis tik ieinteresēts mūsu panākumos, kā viņš.

Eva – nevis stingrs, bet prasīgs un atsaucīgs, iedziļinājās burtiski katras meitenes treniņu procesā un vienmēr atrada īstos vārdus.

Eva – protams audzēkņu panākumi ir atkarīgi no trenera pie kura tie trenējas, bet es neuzskatu, ka man ir priekšrocības, jo es esmu sieviete, tāpat neuzskatu, ka ir priekšrocības treneriem tikai tādēļ, ka tie ir vīrieši! Manuprāt mūsu stiprā puse ir spēja veidot draudzīgu saliedētu kolektīvu – komandu!

Lolita – man nepatīk vispār runāt par tādām lietām, jo mūsu audzēkņi ir vēl salīdzinoši mazi un viņu īstos panākumus mēs redzēsim vēlāk, uz ko arī ir vērsts treniņu process. Mēs taču nestādām mērķi uztrenēt čempionus 2008/9.gada Latvijas Bērnu un Jauniešu hokeja čempionātā noteiktā vecuma grupā, mēs trenējam viņus par pieaugušo hokeja spēlētājiem, bet čempionātu spēles ir neatņemama treniņu procesa sastāvdaļa un iespēja pārliecināties, kas tiek darīts pareizi un, kas treniņu procesā ir jālabo.

Lolita – to, ka mēs esam gatavas mācīties un es, piemēram, esmu gatava daudz ieguldīt savā attīstībā. Man ir nepieņemama pat doma, ka es varētu pārstāt interesēties par visu jauno un progresīvo hokeja spēles un treniņu teorijā. Ir, protams, tādi, kas saka, ka viņiem vairs neviens neko jaunu nevar iemācīt, jo viņi redz nez kur ir spēlējuši un nez ko ir sasnieguši!

Eva – pilnīgi piekrītu Lolitas teiktajam, nav ko piebilst!